Juris Ekšteins, «Latvijas Avīze» 
Piektdiena, 29. jūnijs (2007)

Suhanovkas cietums un sovhozs «Komunarka» Piemaskavā ir daudzu latviešu nāves vieta.

Apzīmējums «trīsdesmit septītais gads» kļuvis par terora sinonīmu daudzās valodās. Slepenajos Piemaskavas Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) poligonos un saimniecībās vispirms masveida apšaušanā gāja bojā Krievijā dzīvojošie latvieši, bet dažus gadus vēlāk nāve turpat gaidīja arī neatkarību zaudējušās Latvijas diplomātus un armijas vadību. Tas bija 1937. gada terora turpinājums.

Vadoties no staļiniskā principa «PSRS robežas ir nepārtraukta frontes līnija», to laikam būtu jāuzskata par sinonīmu vārdam «karš». Skatoties no malas, karš pret pašu iedzīvotājiem bija it kā noslēpts, tikko manāms. Staļina totalitārā režīma karš pret savas valsts tautām kļuva par karu pret jebkuru tautu vispār. Ne tikai PSRS iedzīvotāji, arī Latvijas Republikas valsts un armijas vadītāji ir krituši šajā karā.

«Izņemt latviešus»

1937. gada gaitā pēc NKVD vadītāja Nikolaja Ježova norādījuma — «operatīvās pavēles» — notika masveida nošaušanas visā PSRS teritorijā. 1937. gada 30. jūlijā izdotā pavēle nr. 00447 bija vērsta pret zemniekiem, garīdzniecību un inteliģenci. «Pirmās kategorijas» pavēle (t. i., par nošaušanu) paredzēja nošaujamo cilvēku normu — 5000 cilvēku Maskavā vien; visā valstī šis plānotais skaitlis sasniedza apmēram pusmiljonu cilvēku. «Otrā kategorija» — tai piekritīgajiem bija paredzēti ilgi staļinisko nometņu sodu termiņi.

Četras 1937. gadā izdotās NKVD «operatīvās pavēles» paredzēja veikt «nacionālas operācijas» pret vāciešiem, poļiem, «harbiniešiem» (kad līdzās ar krieviem, kuri bija atgriezušies no Ķīnas, tika represēti arī ķīnieši, korejieši un japāņi). Bet NKVD 1937. gada 30. novembra pavēle nr. 49990 pieprasīja «izņemt» (izjatj — krievu val.) visus latviešus, kuri «rada aizdomas par kādu kontrrevolucionāru darbību». Tāda «izņemšana» notika, vadoties pēc īpašiem latviešu sarakstiem. Uz 1937. gada 3. decembra slepenās direktīvas, kas faktiski kļuva par atļauju latviešu apšaušanai, atrodams J. Staļina personisks paraksts.

Par cilvēku iznīcināšanu liecina arī padomju statistikas fakti. Pēc 1926. gada PSRS tautu skaitīšanas datiem, valstī dzīvoja ap 200 tūkstošiem latviešu. Pēc Otrā pasaules kara PSRS teritorijā latviešu skaits jau bija mazāk nekā 100 tūkstošu, lai gan nekādi būtiski latviešu migrācijas procesi nebija notikuši. Tātad daudzi latvieši bija gājuši bojā. Maskavā, piemēram, 1937. gadā dzīvoja 11 400 latviešu, bet 1939. gadā — vairs tikai 8314.

Kopumā Maskavas reģionā 1937.–1941. gadā represijās bojā gājuši 1740 latvieši.

Nāves vieta «Komunarka»

Cik līdz šim bijis iespējams uzzināt, starp vairāk nekā 20 tūkstošiem NKVD Butovas poligonā Piemaskavā nošauto upuru 1328 ir latvieši. Bet par mūsdienās pieejamo Butovas teritoriju runājot, ir jāņem vērā, ka tā ir tikai kādas plašas, līdz pat šai dienai slēgtas zonas neliela daļa. Dažus kilometrus tālāk ir bijušā sovhoza «Komunarka» teritorija — agrāk tā bija slēgtā zona — cits NKVD slepens «objekts». «Kompleksa» nostūrī atrodas Sv. Jekaterinas klosteris, kur 30.–40. gados ievācās īpašs slepens politiskais cietums «Suhanovka».

«Komunarkā» 1937.–1941. gadā nāves sodi izpildīti apmēram 15 000 cilvēku, galvenokārt karavadoņiem, diplomātiem un valstsvīriem. Šeit «Komunarkas» upuru sarakstos mēs varam atrast arī Latvijas valsts darbinieku un armijas amatpersonu vārdus. Par vairākiem ilgus gadus domāja, ka viņi gājuši bojā Lubjankas un citos cietumos vai viņu bojāejas vieta nav zināma vispār.

FricisKOCINS

Kā liecina «Komunarka» martirologs, 1941. gada 28. jūlijā šajā vietā tika nošauts Latvijas sūtnis PSRS, militārais un sabiedriskais darbinieks Fricis Kociņš. 1918.–1920. gadā Latvijas atbrīvošanas cīņu laikā viņš bija strēlnieks Kalpaka bataljona studentu rotā, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 1940. gada 10. oktobrī NKVD F. Kociņu arestēja. Kā apgalvots PSRS Augstākās tiesas militārās kolēģijas spriedumā, par «pret Latvijas revolucionāru kustību aktīvu cīņu un izlūkošanas darbības organizēšanu». 1941. gada 7. jūlijā militārā kolēģija piesprieda F. Kociņam nāves sodu nošaujot. Sūtni pēc nāves reabilitēja saskaņā ar PSRS Prokuratūras spriedumu 1991. gada 16. oktobrī.

Hugo Celmins

Tā paša 1941. gada 7. jūlijā PSRS Augstākās tiesas militārā kolēģija piesprieda nāves sodu kādam, kā teikts krimināllietā, pensionāram Hugo Celmiņam. Viņa vaina bija — «palīdzība starptautiskajai buržuāzijai un kontrrevolucionāra darbība». Latvijas armijas kapteinis, Rēzeknes kājnieku pulka komandieris, atbrīvošanas cīņu dalībnieks, Rīgas pilsētas galva, Latvijas sūtnis Berlīnē, zemkopības ministrs, izglītības ministrs, divreiz Ministru prezidents un ārlietu ministrs Hugo Celmiņš tika nošauts Piemaskavas «Komunarkā» 1941. gada 30. jūlijā. PSRS Prokuratūra viņu reabilitēja 1991. gada 17. oktobrī.

Zalitis

1941. gada 27. jūlijā pēc Augstākās tiesas militārās kolēģijas 1941. gada 8. jūlija sprieduma apsūdzēts «spiegošanā un aktīvā cīņā pret sarkanarmiju», «Komunarkā» ir kritis arī Jānis Zālītis — Kalpaka bataljona studentu rotas kājnieks atbrīvošanās cīņu laikā, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, Latvijas sūtniecības Maskavā militārais atašejs. Viņu arestēja 1940. gada 2. septembrī. J. Zālīti reabilitēja ar Krievijas Federācijas Galvenās militārās prokuratūras 1992. gada 18. maija lēmumu. Vienā dienā ar J. Zālīti nošāva Oto Zeltiņu-Goldfeldu, Latvijas armijas pulkvedi, rakstnieku un žurnālistu, arestētu 1940. gada 23. oktobrī. PSRS Augstākās tiesas militārā kolēģija viņam piesprieda nāves sodu 1941. gada 7. jūlijā. Reabilitēts.

Rudolfs_Ceplitis

1941. gada 29. jūlijā ar PSRS Augstākās tiesas militārās kolēģijas spriedumu ar nāves sodu ir notiesāti Latvijas armijas virsnieki un ģenerāļi — Rēzeknes kājnieku pulka komandieris pulkvedis Rūdolfs Ceplītis, Latgales divīzijas komandiera palīgs ģenerālis Rūdolfs Klinsons, 24. teritoriālā korpusa komandieris ģenerālis Roberts Kļaviņš, Vidzemes divīzijas štāba priekšnieks ģenerālis Vilis Spandegs, 6. Rīgas kājnieku pulka strēlnieks Nikolajs Ošiņš, 183. divīzijas štāba priekšnieks pulkvedis Kārlis Lejiņš, Galvenā štāba administratīvās pārvaldes nodaļas priekšnieks pulkvedis Aleksandrs Kristovskis, 183. divīzijas komandieris ģenerālis Andrejs Krustiņš.

Zanis_Bahs

PSRS Augstākās tiesas militārā kolēģija piesprieda nāves sodu vēl vienai Latvijas armijas ģenerāļu grupai 18. jūlijā. Tie bija — Zemgales divīzijas komandieris, Daugavpils garnizona priekšnieks ģenerālis Žanis Bahs, aviācijas priekšnieks ģenerālis Jānis Indāns, 24. teritoriālā korpusa artilērijas priekšnieks ģenerālis Arturs Dannebergs; 24. teritoriālā korpusa aizmugures priekšnieks ģenerālis Arturs Dālbergs, 20. kavalērijas pulka komandieris pulkvedis Jānis Puksis, 181. divīzijas štāba priekšnieks pulkvedis Jūlijs Rozentāls.

Visi viņi tika notiesāti par «dalību kontrrevolucionārā darbībā» un reabilitēti ar PSRS Augstākās tiesas militārās kolēģijas 1957. gada 30. novembra slēdzienu, atskaitot Žani Bahu, viņu Krievijas Militārā prokuratūra reabilitēja tikai 1992. gada 20. aprīlī.

Cietums ar krematoriju

Latvijas armijas karavadoņi gāja bojā vienā un tajā pašā dienā — 1941. gada 16. oktobrī. Tā bija diena, kad vācu armija cieši pienāca pie Maskavas pilsētas robežām un radās tās ieņemšanas draudi. Padomju Savienības vadībai nebija vēlams, lai Latvijas valsts un armijas pārstāvji nokļūtu vāciešu rokās. Polijas armijas virsniekus karagūstekņus NKVD nošāva Katiņas mežā. Padomju režīmam, protams, bija iemesls turēt noslēpumā faktu, ka Latvijas amatpersonas un militārie darbinieki ir ieslodzīti NKVD cietumā.

Izejot no tā brīža Maskavas frontes apstākļiem, var pieņemt, ka Latvijas militārpersonas pirms nošaušanas atradās kaut kur netālu no Butovas, nevis Maskavā. Tajā laikā visi izbraukšanas un iebraukšanas ceļi pilsētā bija slēgti un nocietināti ar prettanku grāvjiem, mīnu aizsprostiem. Viss transports bija mobilizēts un nosūtīts uz fronti. Iespējams, pat ja latvieši atrastos kādā Maskavas cietumā — Lubjankā, Butirkos, Tagankā vai Lefortovā —, arī tur viņiem izpildītu nāves sodu. Vienīgais cietums, kas atradās tieši līdzās slēgtajai zonai «Komunarka», varētu būt bijis Suhanovkas cietums.

Mēs varam gūt aptuvenu priekšstatu par situāciju tikai pēc dažām bijušo cietumnieku liecībām, jo arhīvu dokumenti joprojām atklāti nav pieejami. No apmēram 30 000 Suhanovkas cietumnieku laikā no 1937. līdz 1953. gadam tikai nedaudziem izdevās palikt dzīviem. No viņiem kļuvis zināms, ka nevienam Suhanovkā nebija norādīts vārds vai uzvārds. Visiem, arī apsardzei, bija tikai numuri. Gandrīz visus ieslodzītos turēja vieninieku kamerās, un šie cilvēki maz ko zināja cits par citu. Cilvēku fizisku iznīcināšanu šeit uzskatīja par parastu praksi — vietējie iedzīvotāji atmiņās piemin neaizmirstamo Suhanovkas krematoriju dūmu saldeno smaku, kas šajos gados nepārtraukti bijusi jūtama gaisā. Šeit čekisti turēja PSRS ārlietu valsts komisāra Vjačeslava Molotova sievu Poļinu Žemčučņikovu un 30. gados Vācijā strādājušo padomju diplomātu Jevgeņiju Gņedinu. Viņa atmiņās «No labirinta izejas» mēs varam lasīt par Suhanovkas pieredzi, kā arī Molotova–Ribentropa pakta seku otro pusi — NKVD Gņedinu arestēja pēc «draudzīgā» gestapo safabricēta materiāla. Cits Suhanovkas cietumnieks, PSRS diplomātiskais pārstāvis Berlīnē Grigorijs Astahovs pats bija šā pakta sagatavošanas dalībnieks. Suhanovkas cietumā savas pēdējās dienas ir pavadījis arī tā dibinātājs — tautas komisārs N. Ježovs.

70 tautas

Visus staļiniskā terora upurus — Latvijas valsts un armijas darbiniekus — 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā Padomju Savienības un vēlāk Krievijas Federācijas tieslietu iestādes ir reabilitējušas. Tas ir ļoti svarīgi. Tas nozīmē — ir atzīts, ka visas viņiem inkriminētās apsūdzības it kā par noziegumiem un «graujošo darbību» ir bijušas meli, un PSRS un Krievijas Federācijas tiesībsargājošajām iestādēm nošautie Latvijas valsts pārstāvji bija jāatzīst par nevainīgiem. Taču tieši Latvijas pārstāvju it kā «graujošā darbība» pret Padomju Savienību 1940. gadā taču kļuva par ieganstu padomju tanku iebraukšanas un neatkarīgās Latvijas okupācijai.

Butovā ir piemiņas akmeņi, bet nav nekādu piemiņas zīmju atsevišķu tautu upuriem. Un šāda pieeja ir jāuzskata par ļoti pareizu. Jo šeit, brāļu kapos, mūžībā kopā ir krievi un poļi, Vācijas un Pievolgas vācieši, ungāri un austrieši, dāņi un angļi, ukraiņi un slovāki, somi un igauņi, franči un beļģi, horvāti un serbi, ebreji un lietuvieši, gruzīni un osetīni, itālieši un grieķi, irāņi un asīrieši, rumāņi un bulgāri, ķīnieši un korejieši, zviedri un šveicieši, armēņi un turki, baltkrievi un latvieši. Pat kādi seši japāņi un viens būrs, kurš dzīvoja Maskavā, tika nošauti Butovā. Pavisam kopā 70 tautību pārstāvji ir apbedīti šeit.

Link to original publication

Advertisements